Iekļaujošais Rimi Rīgas pusMaratons

Par dalību  Rimi Rīgas Maratonā man ir salīdzinoši nepopulārs viedoklis – man nekad nav bijusi motivācija maksāt par iespēju skriet pa savām ielām, kas ir zināmas līdz kaulam un arī rezultāts parasti šajā brīdī parasti nevar sanākt spīdošs, jo mēnesi atpakaļ ir noskriets BackYard Ultra un divas nedēļas atpakaļ Rīga-Valmiera. Bet svētki ir grandiozi un tik ļoti gribās tajos būt...

Pagājušajā gadā, lai ķertu pasākuma enerģiju, mēs vienkārši izskrējām garo treniņu, krustu šķērsu starp maratona un pusmaratona skrējējiem. Kaut ko jau var sajust, bet tomēr tas nebija tas…

Pēc pagājušā gada maratona pamanīju komandas Saule, Pērkons, Daugava kapteiņa Anda Saknes video, kurā viņš dalījās ar savu pieredzi izskrienot pusmaratonu stumjot cilvēku ratiņkrēslā. Tas man bija aha-aaa moments – netēmējot uz rezultātu, tā ir lieliska iespēja piedalīties pasākumā ne tikai pašam, bet dot iespēju vēl kādam, kam šāda iespēja ir liegta ierobežoto kustību dēļ. Šo paturēju prātā, lai censtos realizēt šogad.

Pamazām tuvojoties maratonam sazinājos ar Andi, ieguvu kontaktus organizācijai, caur ko pieteikties un to izdarīju.. pieteicos caur BRIVA un man piesakoties bija iespēja izvēlēties jebkuru no RRM distancēm, kurās būt par stūmēju. Izvēle krita par labu pusmaratonam - maratonu tomēr baidījos, šādi skrējis iepriekš nebiju, izvēlējos atbildīgi.

Izvēle izdarīta, palika tik gaidīt, līdz man atradīs tandēma biedru, kas kā izrādījās, bija neliels izaicinājums. Vēl trīs nedēļas pirms maratona šķita, ka iekļaujošais maratons man ies secen, jo stūmēji esam pieteikušies vairāk, kā stumjamie. Tomēr neilgi pēc Rīga – Valmiera noskaidrojas, ka man un vēl vienai skrējējai, Līvai Elvīrai tomēr būs tandēma biedrs – Aivars. Skriesim trijatā.

Līdz maratonam ir palikusi pus-otra nedēļa un es vēl līdz šim nekad neesmu skrējis tandēmā. Ir palicis pēdējais pēdējais maratona koptreniņš. Sazinos ar Aivaru – viņš tiek un 10.maija 10:00 koptreniņš ar trekniem burtiem tiek ierakstīts manā kalendārā.

10.maijā satieku Aivaru un izskrienam. Saprotu, gan to, ka pat mazākajā slīpumā jau paliek mazliet grūti, gan arī to, ka jūt arī kaut mazāko slīpumu uz sāniem (ceļi ir nedaudz slīpi, lai uz tiem neuzkrātos lietusūdens). Tempā 5:40 min/km paskriet var, bet ne ilgi. Sabrūk jebkuras ilūzijas, ka varētu izskriet divās stundās..

Maratona nedēļa paiet komandējumos un atpakaļ Rīgā esmu tikai piektdien. Vakarā neliela pasēdēšana skriešanas draugu vidū – laba noskaņošanās, jo daļa svētdien skries un ir par ko parunāties.

Sestdien vecāko meitu pavadu uz jūdzes skrējienu. Pilsēta ir pilna ar skrējējiem, viss notiek – svētki ir sākušies..

Mūsu, pusmaratona, starts ir svētdien 9:30. No rīta mostamies diezgan savlaicīgi, lai lēnām var paēst kārtīgas brokastis un sataisīties.. Soc.tīkli pilni ar skrējēju gatavošanās bildēm – nolemju, ka arī man sava jāuztaisa. Tas kalpo, kā labs veids, kā salikt vienkopus visu, kas būs jāvelk un jāieliek kabatās. Perfektai bildei tik numurs pietrūkst – tas mani gaida Iekļaujošā maratona teltī.

Tās mazliet ātrās botas neesmu vilcis kopš Malagas maratona decembrī.. nobīstos, ka tik kājas nenoprotestē un tā kā ātrums nav prioritāte šoreiz itkā, nolemju vilkt “parastās” treniņbotas.

Pusmaratona elite un maratonisti ielās ir devušies ap 7:30 un tas nozīmē, ka pilsēta jau pilna ar skrējējiem un arī mūsu komandas “Riga Trail Runners” (RTR)  atbalstītāji un maratona dalībnieki jau arī ir ielās. Uz savu startu dodos mazliet ātrāk, nekā plānoju – piestāju pie Dailes teātra apsveicināties un novēlēt veiksmes komandas biedram Ērikam un dodos (skrienu) tālāk krastmalas virzienā. Brīdī, kad skrienu gar Brīvības pieminekli, tur garām skrien maratonisti un koris dzied “Kaladu”. Nav gluži Ziemassvētki, bet to īsto maratona enerģiju iedod tiiik ļotiii!!!

Pacilātā noskaņojumā izskrienu cauri Vecrīgai un ātri vien esmu Iekļaujošā maratona teltī. Tieku pie sava numura, krekliņa un draugu labumiem. Satieku arī Līvu un drīz arī Aivars ir klāt. Ar Līvu mazliet pārrunājam plānoto tempu – esam uz viena viļņa, ka 5:40 min/km, lai izskrietu 2h, šķiet pārāk ātri, visdrīzāk tas būs ap 6:00, bet vienojamies, ka pulkstenī tomēr uzlikšu mērķa laiku 2h pusmaratona distancei.. ja nu saiet..!!

Strauji tuvojas 9:30, dodamies uz starta koridoru. Iekļaujošajam maratonam ir sava “kabata” diezgan tuvu start arkai. Ieņemam tajā vietu, uztaisām vēl pāris “selfijus”, gaidām, baudām atmosfēru un ak vai – pulss tikai stāvot jau ir uzkāpis līdz 100 sitieniem minutē..

10..9..8..7..6..5..4..3..2..1..STARTS

Sākam pie bijušās RTU ēkas un uzreiz taisni augšā Akmens tiltā. Jā augšā, jo kā jau ie[priekš minēju, pat nelielu slīpumu jūt ievērojami. Bet ar to tiekam galā diezgan viegli un drīz jau rati jāsāk mazliet bremzēt, jo arī lejā tie ar inerci iet labi. Pagriežamies uz Raņķa dambi un es ieskatos pulkstenī – temps ap 5:15 un pulss ap 160 – nav slikti.. pārliecinos, ka Līva jūtas ok un turpinām apmēram tā pat. Uz Raņķa dambja arī saprotu, ka ir nedaudz atskrūvējies viens no rokturiem.. palūdzu Līvai pārņemt stumšanu un cenšos kustībā salabot.. remontēšanas process kustībā padodas diezgan okei (t.i. mēs nekur neietriecāmies un turpinājām savu kustību), tomēr pašu problēmu novērst neizdodas, jo vajadzīgo skrūvi ar pirkstiem es noturēt nevaru.. nu neko, pabrīdinu Līvu, ka labais rokturis nav stingrs un turpinām rullēt uz priekšu..

Zināju, ka Sanita vēlējās mums pievienoties pagriezienā uz Raņķa dambi, bet esam jau pie panorāmas rata un viņas nav. Velku laukā telefonu pārskatīt “Live location” un ak vai – viņa ir gabaliņu aiz mums, ir mūs palaidusi garām... Neilgi pirms Balasta dambja viņa mūs tomēr panāk, par tempu, ar kādu skrējusi, nestāsta 😊 bet ir skaidrs, ka tas bija diezgan ātrs, jo mēs turamies pie 5:15 līdz 5:30.

Tā četratā turpinam visu Pārdaugavu. Ik pa laikam ar Līvu samaināmies ratiņu stumšanā, es cenšos tos visur stumt augšā, savukārt Līvai iedodu pa lēzeno vai tur, kur mazliet uz leju. Dzegužu ielā pirmais dzeršanas punkts. Pārņemu ratus no Līvas un sūtu viņu pēc ūdens, kamēr pats ar Aivaru rullēju ūdens punktam garām. Man ūdens krājumi pudelēs, varu ūdens punktus izlaist. Līva padzeras un panāk mūs. Nomaina mani, arī es padzeros. Līdzīgi izskrienam visus pārējos ūdens punktus visas trases garumā.

Ir pievarēta gandrīz trešdaļa trases un pulkstenis rāda acīm redzamo – neticamo – mēs mērķa 2h laiku iedzenam jau par aptuveni 2 minūtēm. Bet priekšā viens no grūtākajiem trases kāpumiem – jātiek augšā Vanšu tiltā.. bet, ja saņemās un noskaņojās, tad tas izdodās ar ātrumu, kas nav zemāks par 5:45 min/km. Ir labi, bet galvenais izturēt šādi līdz galam, nodomāju es pie sevis..

Pēc Vanšu tilta griežamies pa labi uz Aspāzijas bulvāri un tuvojamies Brīvības piemineklim. Dziesmas konkrētajā mirklī neskan tur, bet atmosfēra tur vienalga neatkārtojama. Ar Līvu katrs pieķeramies pie sava roktura un izstumjam ratus cauri Brīvības pieminekļa laukumam kopā. Sanita uz laiku atslēdzas, lai dotos Tomasa un citu komandas maratonistu meklējumos, savukārt mēs raiti mainoties, turpinām pa Brīvības ielu.

Senču ielā paskrienam garām skaļajiem RTR atbalstītājiem un tur pat krustojumā ar Valdemāra ielu pamanu arī Ivetu no Vāverrītiem. Ir tik lieliski visus satikt!!

Sanita mums atkal pievienojas Skanstes ielā, yeey, prieks Tevi satikt!! Tālāk līdz Rūpniecības ielai, tad Elizabetes, Kalpaka Bulvāris, Valdemāra iela, Lāčplēša iela un pa Brīvības ielu līdz Brīvības piemineklim.

Ja pirmo reizi skrienot garām Brīvības piemineklim nekas neskanēja, tad šoreiz tieši sāk dziedāt “Saule, Pērkons, Daugava”. Ahh, jaudīgākais brīdis skrējienā.. emocionālais pacēlums neaprakstāms,  nu labi, ir viens rādītājs, kas to nedaudz spēj aprakstīt – pa Aspāzijas bulvāri, uzreiz aiz Brīvības pieminekļa uzņemam tempu līdz 5:00 un meitenēm jāsāk atbrīvot ceļš, jo pēkšņi esam kļuvuši par ātrākajiem un skrienam visiem garām.. ātri gan apzinos, ka vēl vairāk kā 2km līdz finišam un ar ātrumu pārāk aizrauties vēl nevar. Atgriežamies pie ierastā 5:20 – 5:30 un turpinām. Atkal Kalpaka bulvāris un Elizabetes iela pretējā virzienā. Un to skrējēju ir tik daudz, kas mums skrien pretī.

Ar Līvu sarunājam, ka Elizabetes ielu vēl viņa stumj un pirms Eksporta ielas maināmies un dodam grīdā! Tā arī izdarām un mums sanāk finiša spurts uz goda – maksimālais ātrums 4:18 min/km un tikai pirms paša finiša mazliet nometam, lai varam visi sadoties rokās un ieskriet kopā!

Un mēs to izdarījām, iekļaujošo pusmaratonu pieveicām 1h 55min. Tas ir, piecas minūtes, zem tā jau ļoti optimistiskā mērķa!! Un Līva..un Līva pirms tam savā dzīvē nebija skrējusi vairāk par 15km..ahh, kāds malacis Tu esi, lepojamies!!

Paldies visai BRIVA komandai, par iespēju būt daļai no iekļaujošā maratona pieredzes. Būt pavadonim nav nemaz tik viegli, mēs to tagad zinām (nemaz nerunājot par pašiem cilvēkiem, kas ikdienā pārvietojas ratiņos). Šī bija “acis atveroša” pieredze un paldies par to.