Rīga - Valmiera 107

Angliski ir labskanīgs teiciens “What could possibly go wrong”?

Pasen tika izrauts zobs, bet kaulā bija palikusi šķemba, kas šad un tad sakaisa – jāpiesakās uz dienas stacionāru un jāatrisina. Sola vietējo narkozi un es savā prātā izdomāju, ka nekas trakāks par zoba izraušanu un divām stundām stacionārā tas nebūs un paņemu piedāvāto laiku trešdien, 29.aprīlī. Izrādās, nav nemaz tik vienkārši un tieku pie pilnās narkozes.. Atjēgties no tās nav nemaz tik vienkārši, nākamās nakts hrv zemāks par zemi un spēks arī nekāds..

Ceturtdien jūtos jau kaut cik, bet pienāk piektdienas rīts un tā ir klāt – saaukstēšanās. Savu ķermeni pazīstu diezgan labi un zinu, ka pirmās divas dienas vienmēr ir grūtākās – ar kakla sāpēm un nelielu temperatūru. Piektdiena nav izņēmums! Plānu skriet neatceļu (lūdzu akli nesekot šim piemēram, ja arī Tev tā gadās), bet zinu, ka skrējiena laikā būs vēl pastiprinātāk jāseko līdzi savai pašsajūtai.

Bet vismaz ar visu šo,  pa dienu nav nekādu problēmu aizmigt un mazliet pagulēt pirms Rīga – Valmiera 107 km skrējiensoļojuma (RV107).

Latvijā zināmākais un sirdssiltākais ultra maratons ar startu pusnaktī pie Brīvības pieminekļa un finišu Valmierā pie Sīmaņa baznīcas “kliņķa”. Kopumā šis jau bija 18. skrējiens(1989-1993 un 2014 - …), savukārt man tik otrais un Sanitai pirmais. Aizskriet kopā ir šī skrējiena galvenais mērķis.

Šis ir arī labdarības skrējiens, jo vācam naudiņu priekšlaicīgi dzimušu dvīņu puiku no Gulbenes Toma un Edžus rehabilitācijai, lai viņi varētu kustēties un dzīvot pilnvērtīgāk.

Un kopumā šis skrējiens ir ar īpašu gaisotni, auru, leģendām apvīts… jo startā visi apzināmies – tie ir 107 km – un tas būs pārbaudījums mūsu ķermenim un garīgajām spējām, jo ikvienā km var notikt kaut kas tāds, kas apgrūtinās vai liegs turpināt ceļu tālāk. Tādēļ sveicinoties vai atsveicinoties, dalībnieki viens otram lakoniski novēl: “Līdz kliņķim!”, lai ikviens nokļūtu līdz Valmieras Sīmaņa baznīcai, pieskartos tās durvju kliņķim un nodotu startā paņemto sveicienu no Mildas.

Sagatavošanās posms mierīgs, vēl līdz pēdējai nedēļai nezinājām, vai mums būs atbalsta komanda jeb tautā saukts par supportu, tāpēc biju arī gatavs visu vajadzīgo nest skriešanas somā, tā tomēr man diezgan liela nopirkusies.. bet viss nokārtojās un esam kopā seši – skrejošie Tomass, Jurģis, Sanita un Es, kā arī pieredzējusī Kristīne un Daiga atbalstā.

Saaukstēšanās simptomu mazināšanai pirms došanās uz LU galveno ēku, kur ir reģistrācija, izdzeru ibumetīnu. Zinu, nav veselīgi, bet palīdz..

Universitātē esam kādu brīdi pēc desmitiem. Numurus saņemam ātri, jo esam vēl pirms garās rindas. Laiks paiet mierīgi, dažādās sarunās – attiecīgi arī diezgan ātri. Atbalsta auto nolikts starp LU un Brīvības pieminekli un pēc vajadzības, varam kaut ko dabūt no auto vai nosūtīt uz to.. vai es jau teicu, ka mums bija iespējams pieredzējušākais atbalsts? 😊 Savukārt apskatot bagāžnieka saturu ir tikai viens jautājums – kā to visu lai apēd?

Mazliet pēc 23:30 dodamies pie Brīvības pieminekļa. Kopbildes, uzrunas, himna, ziedu nolikšana,  “sveiciena paņemšana” un precīzi pusnaktī uz 2.maiju skrējiens var sākties.

Foto: Aija Valtmane

Uz starta līnijas esam 229 dalībnieki un kamēr neesam daudz maz izretojušies, aizņemam ne tikai Brīvības ielas trotuāru, bet arī ielas pirmo joslu. Saviļņojošs ir tas sākums – pilsēta izgaismota, desmitiem skrējēju skrien plecu pie pleca, bet šeit mums svarīgs uzdevums – turēt savu zemo tempu un neskriet visiem tempā līdzi..

Juglā, kā ierasts, lielāks bariņš ar sveicējiem un aidā, ārā no pilsētas. Līdz tumsai gan vēl mazliet jāpagaida, jo līdz apvedceļam šoseja ir izgaismota.

Sākumā arī sanāca diezgan ņemšanās ar ģērbšanos. Uzvilku divus t-kreklus, bet pilsētā bija diezgan silti. Lai pārāk nesasvīstu jau pašā sākumā, Šmerlī vienu no tiem vilku nost. Izskrienot laukā no Rīgas, palika strauji aukstāks un otrais t-krekls bija atpakaļ mugurā. Bet ar to nebija pietiekami – sala vienalga. Ja pagājušo gad Garkalnes kontrolpunktam izskrēju cauri neapstājoties, šoreiz veltīju savu laiciņu garo roku krekla uzvilkšanai (ir jānovelk gan atstarojošā veste, gan skriešanas soma un tas prasa zināmu laiku.. Ar garo roku kreklu beidzot bija labi un nākamā ģērbšanās bija tikai paliekot no rīta siltākam..

Aiz Garkalnes vēl viens pagarš posms līdz Sēnītes KP (apm.14km). To noskrienam diezgan raiti, ik pa laikam izslēdzot savus lukturīšus, lai pavērtos zvaigznēs. Tuvojoties Sēnītes KP, debesu pamale jau pamazām sāk palikt gaišāka. Rīts un gaisma tuvojas.

Rāmkalnos, skrienot pāri Gaujai, debesis jau šķiet pavisam gaišas, lai gan līdz saullēktam vēl vairāk kā pusotra stunda.

Izskrienot cauri Murjāņiem, mūs sagaida viens no skrējiena izaicinājumiem – uzskriet augšā Raganā. No pagājušā gada atceros ka augšā uzskriet bija grūti. Soļos mēs nepārejam, turpinājām skriet, bet viegli tas nebija. Runā arī, ka Raganas KP esot lielākais skaits ar dalībniekiem, kas izstājas. Tomēr šogad tas kalns šķita daudz vieglāks – varbūt es zināju, kas mani sagaida un tādēļ tas vairs nešķita tik grūts..?

Raganā esam pavisam mazliet pirms plkst. 5:00. Debesis jau pavisam oranžas un šis ir viens no skrējiena skaistākajiem brīžiem. Vai skaistākais? To ir grūti pateikt – skaistu brīžu te ir ļoti daudz, katrs savādāks, bet visi skaisti.

Es stāvu pie rītausmas durvīm un gaidu

Kad vērs viņas vaļā un aicinās iet.

No kājām tad rasa man noskalos naidu

Un vējš manas acis vērs lēnītēm ciet.

 /Guntars Račs/

Tālāk Ģimji un Brasas kontrolpunkti. Ģīmjiem izskrienam cauri īpaši neaizkavējoties, savukārt tuvojoties Brasai sāk jau palikt par siltu. Skrienam pa pļavām, saule jau diezgan augstu un es jau supportam aizsūtu balss ziņu, ar lūgumu sagatavot sauso t-kreklu. Pēdējie km līdz Brasai ir tomēr pa mežu un tajos dzestrums atgriežas un  es sāku pārdomāt, vai ir saprātīgi pārģērties, bet nākamais KP pēc Brasas būs pēc 13+ km jeb 1.5h un tajā laikā visdrīzāk kļūs ievērojami siltāk un esošais garroku krekls kļūs par lielu apgrūtinājumu un tādēļ lēmumu nemainu – KP vilkšu īso roku kreklu. Sanita nolemj vēl nepārģērbties, bet viņai ir cits izaicinājums – ir uzberzta tūzna, kas nozīmē teipa līmēšanu un zeķu pārvilkšanu un vēl garāku pitstopu kā man. Vēl pirms KP es nolemju uztaisīt zaļo pieturu, Sanitu aizsūtu uz KP, jo viņai tāpat tur vairāk laika vajadzēs.

KP visus uzdevumus esmu izdarījis mazliet ātrāk un piesakot Sanitai “Tu ļoti lēnām mani panāc!!” dodos atpakaļ trasē. Kad teicu “ļoti lēnām” biju domājis pāris km laikā, bet San ir klāt jau pēc nepilna km.. aizelsusies un drusciņ dusmīga, ka bija jādzenas pakaļ un attiecīgi pulss bija augša.. jā, vainīgs – ja kopā, tad kopā!!

Šajā posmā šosejas malā arī leģendārais dzeltenais dīvāns ar 90to gadu TV – lai arī esam labā ritmā – ir jāapstājas un jānobildējas.. Saule vēl rasu nav nožāvējusi un labi, ka tā, dīvāns ir mitrs un tajā pārāk ilgi uzkavēties nav patīkami 😊

Posms Brasa – Stalbe ir ne tikai salīdzinoši garš, bet Plācī ir arī jāuzskrien augšā/lejā kalnā un no pagājušā gada šis posms man ir palicis atmiņā, kā grūtākais visā skrējienā. Šeit, līdzīgi, kā ar kalnu pirms Raganas, tas šogad padodas daudz vieglāk.

Es iešu ar aizvērtām acīm uz priekšu

Kur nezāles kājās tik sāpīgi dzels,

Ar pēdām pret zemi tās putekļos triekšu

Līdz atkal jau galvu tās spītīgi cels.

Braucot mājup, Sanita gan piebilst, ka tik viegli tai Plācī tikt viss nebija..

Stalbes KP Sanita pārģērbjas, man tik samainīt ūdeni un paņemt biezeni. Kamēr San pārģērbjas, es apmeklēju KP restorānu un mana izvēle krīt par labu cepumiņiem gredzenu formā. Dikti labi, paldies par tiem!! Nākamais posms relatīvi īss, apm 7.3km līdz Kalnozoliem un nekas īpašs neatgadās.

Pēc Kalnozoliem 9.3km līdz leģendārajai Rubenei un šī posma laikā pamazām sākam kāpināt ātrumu, jeb citiem vārdiem sakot – vairs tik apzinīgi to nenometam, kad piefiksējam pārāk augstu pulsu. Posms paiet diezgan ātri un arī kāpums pirms Rubenes nešķiet pārlieku grūts. Vēlāk Stravā redzu - šo posmu vienīgo bija izdevies noskriet ātrāk nekā iepriekšējā gadā – tas arī atspoguļojās sajūtās – skrējām diezgan pārliecinoši un Sanita pamazām apdzina savas konkurentes un kāpa vietu pa vietai uz augšu. Uzslavēju par to, bet Sanita gan piekodina -  galā vēl neesam.

Ar ko Rubenes KP īpašs? Tajā iespējams tikt pie Rūjienas saldējuma. Te gan jāatzīstas – mēs šo iespēju neizmantojam..

Foto attēlota Tomasa roka

No Rubenes līdz finišam paliek aptuveni 13km ar vēl vienu KP pie 100km atzīmes. Ik pa laikam piefiksēju – “ir palicis tikai vidējais treniņš”… “ir palicis vairs tik parastais 10km treniņš…” un tādā veidā. Turpinām turēt aptuveni 5:55 – 6:10 tempu un ik pa laikam paskrienam garām kādam soļotājam.

Kādā citā aprakstā lasīju: “..nezināju, ka Valmiera ir Latvijas garākā pilsēta..” – nevar nepiekrist – Valmieras kilometri sajūtu līmenī bija divtik gari.

Ir apmēram 11:05, kad mums ir palikuši vairs tikai 6km un tas nozīmē tikai vienu – savu otro mērķi -  noskriet zem 12 stundām, mēs veiksmīgi būsim izpildījuši!! Priekšā neviena nav, arī aizmugurē neviens uz papēžiem nemin - it kā varētu mazliet mierīgāk skriet, bet no otras puses – saviļņojums un vēlme ātrāk pabeigt dzen uz priekšu.. tik tas karstums spiež nost..

Pa Valmieras trotuāriem skrienam blakus, ik pa laikam sadodamies rokās. Ik pa laikam arī sevi piebremzējam, jo šie pēdējie kilometri tomēr ir jāizbauda!

Pie t/c Valleta pārskrienam pāri uz ielas otru pusi.. nometam dzeltenās vestes, Kristīne jau gaida ar kaut kādu “tirkīzzaļu maisu”..izrādās, tas Sanitas Riga Trail Runners krekls, ko viņa aizmirsa uzvilkt pēdējā KP un pēc maisa tas izskatās, ko Kristīne to tur tā, ka Sanitai skrienot tik jāpastiepj rokas un tas pats uzvilksies.. pēdējos metrus pa sarkano paklāju noskrienam apskāvienā..ovācijas, finiša pīkstulis un beidzot esam tikuši “līdz kliņķim”.

Tici sev un es arī ticu Tev

Roku dod un tik dari

Mēs kopā varam

Tici man un arī sev ticu sev

Roku dod, roku dod..

/Māra Upmane-Holšteine/

..un Mildas sveiciens Sīmanim nodots. Kopā!