Malagas Maratons

Treniņi ir maratons, savukārt pats maratons ir svētki, it sevišķi, kā pēdējā sezonas sacīkste!!

Jau kopš vasaras beigām tirdīja nemiers – kā un cik tad ir izdevies sezonas laikā progresēt? Pēc Stirnubukiem to īsti noteikt nevar, tiek katru reizi pilnīgi savādāki. Jā, pulss skrienot treniņus, ar piemēram, 6:00 min/km ir ievērojami zemāks, bet arī tur ir diezgan liela daļa subjektivitātes.

Maratons gan ir laba mēraukla! Un tā vasaras beigās/rudens sākumā sāku meklēt variantus, kur to sezonas beigās izdarīt. Malaga, Spānija izkrita, kā viens no variantiem, kas bija pietiekami vēlu sezonas beigās un turp var no Latvijas aizlidot ar tiešo reisu (gan Ryanair, gan AirBaltic laikam arī). Kas vēl svarīgi, Malagu bija iespējams apvienot ar daudzajiem komandējumiem, kas man decembrī ir. Dalība vēl nebija iegādāta, kā sāka zīmēties vēl viens komandējums uz Spānijas dienvidiem, ko veiksmīgi izdevās iebīdīt 13.decembrī, tieši dienu pirms maratona, apvienojot lietderīgo ar patīkamo!!

Gatavošanās plāna tāda ļoti konkrēta nebija, bet mērķis gan – noskriet zem 3h 30min, kas būtu diezgan liela “milestone” sasniegšana.

Gatavojoties pāris reizes aizgāju uz MyFitnes BodyX nodarbību, kur sanāk paskriet sprintus, noskrēju divus MiniRogo posmus, kas kvalificējās kā tempo skrējieni (ātrums ap 4:50 min/km) un trīs nedēļas pirms maratona uzskrēju garo SV treniņu 5:00 min/km tempa grupā. Tas arī laikam viss 😊

Pirms došanās uz Malagu, vēl komandējums (tīklošanās) Briselē. Un tīklošanās = Delirium bieža apmeklēšana, bet nu kaut kā diezgan prātīgi viss izdevās tur..

Maratons svētdienā, Malagā ielidoju piektdien vēlā pēcpusdienā. Briselē nogurums iekrājies un piektdien paredzētais vieglais skrējiens izpaliek. Tik vien, kā gājiens uz expo pēc numura un suvenīriem.

Sestdien ātri izdaru darbus un dodos Gibraltāra virzienā. Auto nomā gan pieteica, ka ar auto tur iebraukt nedrīkst – tātad būs jāskrien.. Šis, protams, nebija tāds treniņš, kā būtu jādara pirms maratona (13km un 300+ augstuma metri), bet Gibraltārs ir īpašs. Skaistā klinšainā piekraste, stiprais, no kājām gāzošais vējš, viļņu šļakatas, skaistas vecās ēkas un iespēja izskriet cauri strādājošas lidostas skrejceļam (šķiet, ka pirmo reizi mūžā to darīju). Tas bija jādara, lai arī nebiju skrējis kopš otrdienas rīta un kājas diezgan piedzinu, bet nu neko, kā ir, tā ir – Gibraltārs bija tā vērts!!

Svētdien mostos agri, jāaiznes somas vēl uz auto un gribās pie koridora būt savlaicīgi, jo maratons ir liels – kopā abās distancēs ap 30 tūkst skrējēju. Sestdienas vējš norimies, debesīs vien daži mākoņi un maratona starts līdz ar saullēktu 8:30.

Pirmos kilometrus skrienu pieticīgi ap 5:15-5:20, pulss turās ap ideāliem 130-140. Tālāk jau pamazām tempu kāpinu līdz savam mērķa ātrumam mazliet zem 5:00 min/km un tā relatīvi viegli arī skrienu (pulss līdz 150-155). Līdz pusmaratona atzīmei tā arī noskrēju, biju iekrājis aptuveni minūti handikapu pret savu mērķa laiku.

Pēc pusmaratona iestājās neliels panīkums. Spēks tā kā ir, bet pēc tās pusmaratonistu finiša ballītes vēlme skriet mazliet pazuda.. Bet tas uz pāris km un drīz vien viss ir sajūtu līmenī ir atpakaļ.

Ap 30 km es sāku saprast, ka pulkstenis skaita par aptuveni 1% noskrietās distances vairāk, nekā ir patiesībā, un tas nozīmē, ka mans mērķa ātrums patiesībā ir nevis 4:59 bet 4:56 min/km. $@£%*

Pēc 30.km itkā nekas traks nenotika, bet ātrumu zem 5:00 īsti vairs neizdodas dabūt, iestrēdzis tas pie 5:05 – 5:10. Skrienot pēdējo taisni gar jūru (36-39.km) ir diezgan stiprs pretvējš, kas vēl vairāk apgrūtina manus centienus tikt zem 5:00. Bet visu laiku rēķinu, ka esmu tieši uz 3:30 robežas un ja nenotiks kas traks, vajadzētu ierakstīties. Pēdējais kilometrs pa galveno gājēju ielu, tā ļoti krāšņi izrotāta, gar malām pilns ar līdzjutējiem un ātrumu izdodas pacelt līdz 4:30-4:40. Pēdējais puskilometrs pa plato starta ielu, redzu finiša vārtus un šķiet, ka paspēšu zem 3:30. Uz mirkli mazliet atslābstu, bet izrādās pirmie ir reklāmu vārti un finišs ir savus 20-30 metrus tālāk – it kā galīgs sīkums, bet “chip time” beigās ir 7 sekundes pa virsu 3stundām un 30 minūtēm (fun fact – skrienot ar ātrumu 4:40, 7 sekundēs var noskriet 25metrus).

Bet ir ok, tā pārāk par tām 7 sekundēm nepārdzīvoju, tāpat esmu savu maratona laiku uzlabojis par vairāk kā 23 minūtēm.

Malagas maratonu noteikti iesaku -  labi organizēts, daudz dalībnieku, kas rada svētku atmosfēru, pie jūras un patīkami siltā klimatā. Var aizlidot no Rīgas ar tiešajiem reisiem un kopumā ir daudz, ko redzēt, gan pašā pilsētā, gan Andalūzijā kopumā.