Pļaviņu lielā fināla Stirnu Buks

Ir pagājušas 2 nedēļas kopš Lietuvas BackYard Ultra  (BYU) sacensībām, kurās noskrēju 207 km. Vai es biju gatavs? Šķita, ka jā, bet tā, bet neko daudz no sevis es negaidīju.

Pirms nedēļas pie skolas satiku Mika klases biedra Eduarda mammu (Elīnu). Viņa zināja, ka skrienu un mudināja Miku ņemt līdzi, lai Eduardam ir mazliet interesantāk. Sāku skaidrot, ka starta laiki ir tādi, ka 7gadniekam uz Skolu Čempionātu būtu pašam jāaiziet uz startu, jānoskrien un pēc finiša jāatnāk uz telti un šo līdz šim nebiju uzdrošinājies, bet  Elīna iedrošināja, ka palīdzēs un pieskatīs un tā nu es mājās sāku “pierunāšanas kampaņu”. Lai Mikam nav jābrauc vienam, “kampaņā” iesaistu arī māsas.

Nedēļā  pēc BYU skrēju diezgan pieticīgi (atsāku tikai nedēļas otrajā pusē), šajā nedēļā skrējās tīri labi, bet sāku jau apzināti samazināt apjomu, lai mazliet sevi pietaupītu.. Noskaņojums uz šo SB posmu diezgan labs, tikai padaudz bērnu menedžmenta, lai viņiem pirmā reize izdotos un veidotos noturīga pozitīva pieredze.

Posms Pļaviņās, lauku ome  savukārt dzīvo Aizkraukles tuvumā, tas jāapvieno ar dažādu saimnieciskas dabas jautājumu atrisināšanu un būšanu tuvāk sacensību dienas rītā, kas nodrošina mierīgāku sataisīšanos sacensību dienā.  

Vēl nedēļas sākumā, laika ziņas neko labu nesola, bet lietus “procents”  nedēļas laikā samazinās, līdz dienu pirms jau sola mainīgu mākoņu daudzumu ar mazu/vai nekādu lietus daudzumu. Realitātē lietus bija mazliet vēl pirms visiem startiem un jau esot trasē, mākoņi izklīda. Bērniem kārtīgi visu izstāstu, gan kā izskatās trases marķērjums, gan to, ka jāseko līdzi, kā sadalās trases.. Mazliet jau nedrošības sajūta ir, bet zinot, ka cilvēku pilnos deju pasākumos ar visu vienmēr tiek galā, paļaujos, ka arī šeit viss būs lieliski.

Pašā skrējienā šoreiz jauna starta kārtība – iedzīšana. Esmu 2.vilnī un tam starts ir uzreiz pēc top20 starta, kas startē pāros ar 20 sekunžu intervālu. Izkliedētais starts nodrošina to, ka ne miņas no sastrēgumiem. Lai noskatītos top20 startu esmu ieklīdis koridora pašā sākumā, tomēr sākot skriet esmu prātīgs un necenšos turēt līdzi ātrajam koridora priekšgalam. Jau no paša sākuma trase ir skaista, ar biežiem pastāviem kāpumiem – bauda skriet.

Pirmos 9km Buka un Lūša distances iet kopā, un bieži esmu blakus Rūdolfam no Jēkabpils skrien. Ari viņu biju pirms divām nedēļām Lietuvā. Protams, pārrunājam, kā kurš jūtas un kā atguvies un pie aptuveni 6.7km atzīmes nospriežam, ka mazliet jau apnika, jo BYU formātā pēc 6.7km pievarēšanas ir atpūta līdz nākamā apļa sākumam un acīmredzot mūsu organismi pie tā pārāk pierada.

Nu labi, tā ap 10-12.km organisms atdzīvojas un te arī sākas stāvākie kāpumi un kritumi. Augšā iet tīri labi, nu tā uz 8 no 10, izbaudu šos kāpumus. Arī skati ir neatkārtojami skaisti. Esmu ļoti pozitīvi pārsteigts, kā it kā visnotaļ vienkāršs mežs var būt tik skaists – bet neko jau daudz nevajag – mazliet paugurus, mazliet krāsainus kokus pa vidu priedēm, pāris ezerus un koši zaļas sūnas. Pasakaini skaisti. Un šo jau esmu dzirdējis no daudziem.

Foto no www.stirnubuks.lv arhīva

Aptuveni 15-16.km ieskrienam slēpošanas bāzē un es redzu, ka priekšā ir ļoti garš kāpiens. Bet Kalnu Karalim (KK) būtu jābūt tuvāk beigām, ap 20.km, bet kas ir šis? Ak jā, kad pētīju skrējiena maršrutu redzēju tur vienu “zig-zagu”.. acīm redzot, tas šis.. un arkas nav, laika kontroles nav, tas nozīmē tikai vienu – šis vēl nav Kalnu Karalis, lai gan būtu ļoti cienīgs par tādu būt.. Cigoriņkalns. “Zig-zags” jeb izveidotā serpentīna taka ir ar slīpumu, kas apgrūtina pārvietošanos par to, bet cenšos lielāko daļu no tā tomēr uzskriet, soļos nepārejot.. un, kā uzskrējām, tā uzreiz arī dodamies lejā.. Noskrējieni šķiet, bija paši izaicinošākie kopš Vilkaču maratona..

Līdz Kalnu Karalim ir pieslēgušies arī Zaķa distances dalībnieki. Ja citreiz ir jālaiž garām ātrākie zaķi, šoreiz esmu vidū/aizmugurē ar gandrīz nepārtrauktu plūsmu, kas tomēr ir lēnāka par mani un praktiski visu laiku apdzenu..

Beidzot KK.. atceros iepriekš teikto – neliela atpūta pirms, trases punktu summu diez ko nemainīs, bet var pozitīvi ietekmēt KK punktus. Sacīts darīts. Pamanot KK arku, uz kādiem 100-200 metriem pāreju soļos, kārtīgi padzeros, pāris reizes kārtīgi izelpoju unn.. aiziet.. līdz aptuveni pusei izdodas tikt skriešus, tālāk relatīvi ātros soļos. Kalns ir garš un stāvs. Kopumā visai plūsmai eju garām, pa vidu pa kādam ātrākam zaķim arī man paskrien garām. Vēlāk rezultātos redzu, ka esmu skrējis top10 lūšu līmenī (2min 16sek), bet punktus tomēr esmu dabūjis tikai 136 no 300 iespējamiem un tas viss tikai tādēļ, ka ir bijis pa kādam ļoti ātram zaķim, kas ir uzskrējuši minūtes laikā. Nē nu jā, man tomēr 20km un savi 500-600 augstummetri jau bagāžā..varbūt tos KK punktus var rēķināt no katras distances labākā rezultāta? Tas viela pārdomām nākamajam gadam..

Skats uz Kalnu Karaļa posmu. Foto: A.Jermuts

Pēdējie 4+ km paiet relatīvi pagrūti. Jau tā daudzajiem zaķiem uz pēdējiem 2km pievienojas arī vāveru plūsma un finišējot esam pavisam raiba kompānija – varētu teikt, ka finišē visu distanču skrējēji.. 1-2km paskrienu garām Jānim no komandas, sākumā šo nepamanu (acis gan jau šķērsām man), bet viņa uzmundrinājumus dzirdu – paldies!!

Pēc finiša aši dodos uz telti, tomēr mazliet satraucos par bērniem, bet tur viss lieliski, šie ar visu tika galā, atpūšas, izbauda atļauju dzert kolu.. 😊

Kopumā, skaists skrējiens ar skaistiem skatiem. No sevis neko negaidīju, bet mazliet lepojos, ka visi trīs bērni atbrauca un paši tika galā ar savu Skolu Čempionāta startu!! Nākamajā sezonā regulāri būs jāņem līdzii!!