SwampMan BackYard Ultra Lietuvā

Ātrums, lai arī attīstās, nav mana stiprā puse skriešanā. Bet skriet man patīk un sacensties arī. Mana stiprā puse ir izturība. Un skriešanā ir disciplīna, kurā ātrums nav tik būtisks, bet izturība gan,un tas ir BackYard Ultra (BYU) formāts.

BYU sacensību aplis ir 6,706 km  jeb 4,167 jūdzes. Šis garums nav izvēlēts nejauši – skrienot katru apli stundā, diennakts laikā noskrien precīzi 100 jūdzes (ap 160 km). Katru stundu precīzi pilnā stundā tiek dots starts jaunam aplim (“yard”). Visi dalībnieki sāk kopā, un līdz nākamā apļa sākumam viņiem jāpabeidz aplis. Ja skrējējs atskrien ātrāk, viņš var atpūsties līdz nākamajam startam. Ja nepagūst vai nepiedalās nākamajā startā – sacensības viņam beidzas. Sacensības turpinās pēc “last man standing” principa – visi, kas nespēj startēt nākamajā aplī, izstājas un uzvar tas skrējējs, kas paliek pēdējais un spēj vienatnē noskriet pēdējo apli.

Pats šī formāta sacensībās esmu piedalījies 2 reizes – 2024. un 2025.g. pavasarī, Jēkabpilī “Lūša Pēdās”.  Pirmajā reizē pieveicu 12 apļus, savukārt, šo pavasar jau 25.

Pavasarī palika līdz galam nepadarīta darba sajūta – apstājos, vairāk domājot par pāris dienām uz priekšu, par komandējumu, nevis tāpēc, ka vairs nevarētu paskriet. Un vasarā sāka dīdīt nemiers, līdz nākamajam pavasarim vēl tālu, būtu jāatrod kādas citas sacensības, kur aizbraukt. Igaunijā bija pilns, jaunus pieteikumus nepieņēma, Varšavas apkaimē sacensības augustā – trāpot karstumā, nekas labs nesanāktu. Jau biju atmetis ar roku līdz vienu dienu Facebook pamanīju, ka “Lūša Pēdās” organizators Rūdolfs ir ieliecis “Interested” BYU sacensībām Lietuvā – SwampMan BackYard Ultra. Ātri aprunājos ar viņu, ko zin un ko var pastāstīt un, ilgi nedomājot, piesakos. Beidzot sezonas otrajai pusei bija mērķis!! 

Gatavojoties skrēju daudz un lēni. Augustā savācu savu līdz tam ražīgāko mēnesi, arī septembra pirmās nedēļas bija ražīgas. Gatavošanās, varētu teikt, bija ideāla, atskaitot spontāno lēmumu, nedēļu pirms piedalīties orientēšanās nakts pasākumā – tur 3h tempā un sekojoša saaukstēšanās, kas atgūšanos no šī pasākuma padarīja nedaudz ilgāku.

Pasākums notika Alytus – palielā pilsētā Lietuvas dienvidos, kas esot Snaige ledusskapju dzimtene. Jābrauc 300+ km, tādēļ braukts tiek piektdien pa dienu, ar nakšņošanu dzīvoklī un kārtīgu izgulēšanos vēl pēdējā naktī.

Sestdienas rīts ir dzestrs, bet dienu sola siltu. Mantas ātri uz mašīnu un 10 minūšu brauciens līdz pasākuma vietai. Blakus organizatoru teltij vēl brīvs, liels pleķis un tajā pietiek vietas gan manai, gan izbijuša sapiera teltij. Stundas laikā viss izdarīts, mašīna aizdzīta un var gaidīt startu.

Šajā laikā arī pa kādai foto sesijai ar Skrien Jēkabpils komandas skrējējiem (viņu vidū arī Rūdolfs, Latvijas sacensību “Lūša Pēdās” organizators).

Starts pienāk ātri. Pirmo apli noskrienu kopā ar Jēkabpiliešiem. Skrienam ap 6:20 min/km ātrumu un secinām, ka esam “peletona” priekšgalā. Vēlāk kādā sarunā nonākam pie secinājuma, ka skrējēji šeit diezgan prātīgi, nesteidzas, ja ar 6:20 ātrumu mēs bijām priekšā.

Nākamos apļus jau veicu vienatnē. Kājas ir relatīvi stīvas un tas man nepatīk. Paskriet es, protams, varu, bet stīvums jau otrajā aplī liek apšaubīt manas spējas skriet ilgi. Pārdomāju savas pirms nedēļas izdarītās izvēles – vai skriet orientēšanās naktī 30+ km ar 5:00 un ātrāk nedēļu pirms šī bija prātīgi..?? Bet, nu, ko tur vairs. Jāskrien un viss.

Turpmākajos apļos sliktāk nepaliek, ap 8 – 9. apli sajūtas sāk palikt labākas. Stīvums un nogurums gluži nepāriet, bet tās sajūtas beidzot sāk palikt atbilstošas noskrietajam apjomam.

Ēdu es katrā pauzē (pirmajā dienā, katrā stundā bija vidēji 12 – 15 minūtes brīva laika). Tā kā skrienu es ar diezgan zemu pulsu (vidēji 115 – 120), arī pārtiku cenšos pielāgot atbilstošu, ar mērķi noturēt barības trakta darbošanos bez traucējumiem – putras, žāvētu augļu batoniņi, jogurti, lakto, biezeņi, pa kādam saldam gāzētam dzērienam vai konfektei, utt. Želeja neviena. Galvenais bija ēst visu laiku, arī naktī caur “negribu”, kaut mazliet, lai nav enerģijas bedre, ko pēc tam vairs neaizlāpītu..

11.aplis atnāk ar tumsu. Joprojām ir diezgan daudz skrējēju, noteikti vairāk kā puse no sākušajiem. Pirmajā tumsas aplī ir jāpierod pie tumsas mežā, bet kopumā tas izdodas vieglāk, nekā sākotnēji šķita un jau 12.aplī jūtos mežā, tumsā omulīgi.

Aplis šeit bija apgaismots asfaltēts gājēju ceļš nepilnu km sākumā un km beigās, savukārt, vidus daļa meža takas, brīžiem šauras, brīžiem platākas un dažbrīd arī ar saknēm un akmeņiem, aiz kuriem aizķerties (man aizķerties un nokrist sanāca 3 reizes – divas reizes sākumā, kad skrējiens bija ļoti relaksēts un vēl pēdējo reizi naktī).  

Nakts vidū tiek sasniegti 100km (15 apļi) un šķiet, ka pamazām skrējēju sāk palikt mazāk. Jēkabpils Skrien visi trīs skrējēji apstājās pie Latvijā zīmīgās 107km jeb 16 apļu atzīmes.

Nakts otrajā pusē parādās nogurums, vairāk ar miega trūkumu saistīts, bet taisīt snaudu tumsā negribās, baidos kļūt dezorientēts, vēlāk tumsā pamostoties. Ātrums arī samazinās, gan nogurums, gan cenšos būt uzmanīgs un vairāk nekrist.

21.aplī, vēl mežā ir tumšs, bet, izskrienot laukā, paveras apburošs saullēkta skats. Šo skatu dēļ ir vērts negulēt tās naktis.

22.aplī aizskrienu vēl ar lukturi, bet apļa vidū to var ņemt nost, gaisma ir sasniegusi arī šaurās meža takas. Nolemju, ka līdz ar gaismas iestāšanos, pēc šī apļa nosnaudīšos (powernap). Apli izdodas arī noskriet mazliet ātrāk un, ierodoties bāzē, uzvelku sausu kreklu un uzreiz lienu telts dziļumā, un liekos uz auss. Bet, vai jums arī tā ir, kad noteikti vajag aizmigt, tad nemaz tik viegli tas neizdodas? Manā rīcībā bija 10 minūtes, kuru laikā tā arī neaizmigu (vismaz man tā šķiet). Bet pagulēt 10 minūtes ar aizvērtām acīm arī bija ļoti vērtīgi.. Nākamajos apļos jūtos daudz labāk, iespējams, biežāk smaidu un noteikti ir uzlabojusies apetīte.

Nakts otrajā pusē un uz rīta pusi dalībnieki pamazām atkrita, 24.aplī aizskrējām 11 vai 12, bet jau 25.aplī vairs tikai 7. Un šādi 7 mēs kopumā noskrienam 6 apļus. Katru apli sākt paliek ar vien grūtāk un grūtāk. Paša apļa ietvaros, dažreiz esmu viens no pēdējiem, dažreiz kaut kur sākumā. No atlikušajiem skrējējiem es, šķiet, esmu vienīgais, kas, lai arī lēni, bet visu laiku skrien, pārējie bieži pāriet soļos..

Ar katru apli ar vien vairāk pazūd vēlme skriet kopumā, globāli..

• Pēc divām nedēļām Stirnubuks – varbūt neskriet?

• Ja man izdodas stabili tikt Latvijas izlasē uz nākamā gada BackYard Ultra komandu pasaules čempionātu (oktobrī), varbūt var neskriet pavasarī “Lūša Pēdās”?

• Biju izdomājis, ka vilkšu līdz 31.aplim.. gan jau pēc 30.apļa kāds beigs (sanāk 200km) un tad es varētu beigt apli vēlāk, tas man dotu augstāku vietu sarakstā.. bet, ja visi 7, kas skrien 30. apli, aizskrien arī 31.aplī, tad varbūt es varētu būt tas, kas beidz pēc 30.apļa

Šādās un līdzīgās domās pavadu pēdējos 4-5 apļus...

Pēc 30.apļa izstājas divi dalībnieki, esam palikuši pieci. Skrienu 31.aplī ar domu, ka tas man būs pēdējais. Noskrienu to un piesakos pie organizatoriem, ka viss.. Apkārt visi vēl tomēr iedrošina “one more loop”..”let’s gooo, one more”, bet šai reizei ir gana. Esmu pievarējis 31.apli 31 stundā un tie ir 207km. Kopā ar mani izstājas vēl viens skrējējs, un, attiecīgi, esmu dalītā 4./5. vietā.

Nākamajā dienā (īstenībā jau pāris stundas pēc finiša, vakarā), kad esmu nedaudz izgulējies un vairs nav tas negulēšanas “viss slikti” (anxiety) noskaņojums, mani pārņem pārdomas par to, vai es varēju vēl noskriet? Tagad esmu vairāk nekā pārliecināts, ka varēju, bet šī BYU formāta specifika ir, ka tā liek iet pāri sev zināmajām robežām (savu iepriekšējo labāko rezultātu (PB) uzlaboju par 6 apļiem) un tur ir daudz nezināmā, galvenokārt par to, kā būs pēc tam, kā atjaunosies, vai eksistēs darba diena (darba nedēļa) pēc tam u.c. Bet tā ir pieredze un, nenoliedzami, šajā skrējienā esmu to iekrājis diezgan pamatīgi.

P.S. Pavasarī, “Lūša Pēdās” man atkal sagribējās skriet jau nākamajā dienā pēc. Arī pēdējo StirnuBuka posmu es skriešu..