Ozolkalna Vertikālais Kilometrs (VK) 2025

Jūnija sākumā, kad daudz maz cienījami noskrēju Vilkaci, bija zināma eiforija par spējām skriet augšup un tās iespaidā pieteicos Latvijas Čempionātam Vertikālajā Kilometrā, Ozolkalnā. Ideja pavisam vienkārša – Ozolkalnā jāuzskrien tik daudz reizes (14), lai kopā salasītos 1000 augstum metri jeb Vertikālais Kilometrs.

Ja pieteicos, tad jāskrien, bet ir iestājies zināms vasaras vidus panīkums un vēl pagājušo nedēļ apdomāju, ka varbūt šis ir DNS gadījums. Treniņš Ozolkalnā, arī bija nīkulīgs, tomēr pēdējais aplis tajā deva zināmas cerības, ka gan jau apli vidēji 6 minūtēs varētu iespiest..

No pieminētā treniņa Ozolkalnā līdz sacensībām 5 dienas, tajās paspēju izdarīt vairākus relatīvi mierīgus treniņus, kreisās kājas ikrs/ahilejs arī tā kā sāka atkopties un arī mana pārliecība, ka gan jau būs labi.

23.jūlijs ir sutīgs. Sola lietu, bet solīts makā nekrīt.. Atbraucu, aizeju līdz WC un krekls jau mēreni slapjš. Visu dienu maziem malkiem esmu dzēris ūdeni, turpinu to darīt arī līdz startam..

Starts ir pēc Time Trial  principa, startē pa vienam ar 30 sekunžu intervālu un sarindoti esam pēc ITRA reitinga, augošā secībā. Dāmas vispirms un tad kungi. Favorīts – Gvido Kalniņš.

Pienāk arī mana starta kārta, saule turpina karsēt, bet tur, pāri ielejai, sāk manīt mākoni. Negribīgi, ļoti negribīgi tas iet pretī saulei – vismaz trīs apļus redzēju, ka tas gandrīz jau ir, bet vienalga, mēs turpinām būt “uz pannas”. Beidzot, 7.aplī tas pratās un aizgāja priekšā. Un uzreiz redzu, ka apļa laiks par 5 sekundēm labāks.. Paldies Tev!! Pēdējos divos apļos parādījās arī vējš, un lietus sāka līt pēdējā kāpumā ar kārtīgu dušu tieši pēc finiša – tas, ko vajag, varēju atveldzēties, bet, kad bija pietiekami, palīst zem jumtiņa.

Sajūtas skrējienā kopumā bija labas. Cenšos neforsēt, abos stāvajos kāpumos, tomēr pāreju soļos.. ir bail, ka, turpinot skriet, visam nepietiks spēka, bet tajā pat laikā, ir sasodīti grūti atgriezties atpakaļ skriešanas solī, pēc tās soļošanas… un tā, 14 reizes es ar sevi filozofēju un daru vienu un to pašu…

Kurš bija grūtākais aplis? Kaut kur ap 3. vai 4.apli, jo tad jau ir sasodīti grūti, bet jānoskrien arī vēl sasodīti daudz.. kurš vieglākais – pēdējais, tas, kā vienmēr, uz emocijām.

Un noslēgumā nedaudz ciparu. Salīdzinot ar treniņu pirms 5 dienām, vidējais apļa laiks bija par 38 sekundēm labāks (6:20 // 5:42), 11. un 12. apli izdevās noskriet identiski (5:57), savukārt, lēnākais aplis bija 13tais – 6:04, un tas arī bija vienīgais, kas pagāja zem sākotnējā mērķa – sešām minūtēm. Pēdējais aplis jau bija par 23 sekundēm ātrāks, kā viens pirms tam. Mērķis bija nepalikt pēdējam starp džekiem, un to, šķiet, izpildīju godam - pamanījos būt 25. no 70, kas startēja un piektais V40 vecuma grupā.