Pilna Dubļu Pļava Zied – Stirnu Buks, Vylks, 2025

To, ka šogad skriešu Vilku, biju jau apņēmies gada sākumā, kopā ar Rīga – Valmiera un Vilkaci.

Jūlijs pagāja tādā zināmā panīkumā, mikro sāpītes, kas it kā netraucē, bet tajā pat laikā atgādina, ka arī šogad esmu ievērojami kāpinājis savu “noskrējienu”. Bet apņemšanās ir, komandā arī esmu pateicis, ka skriešu – nekas cits neatliek, kā darīt!!

No panīkuma mazliet laukā izcēla iepriekšējās nedēļas LČ Vertikālajā kilometrā. Šo ceturtdien vēl bija “Izskrien Rīgu” Grīziņkalna posms, bet tur es biju stingri apņēmies skriet “zaļajā pulsā” un +/- to arī izpildīju. Bet, skriet vajadzēja, lai bērniem nav arguments teikt, ka šie neskries 😊

Jau nedēļas gaitā tiek notraukti putekļi “Notes” failam “RV” ar piezīmēm, ko jāņem līdzi supportam. Ātri gan saprotu, ka jāveido jauns fails “Vylks”, jo pieeja tomēr būs diezgan savādāka: 1) pa nakti jāskrien nebūs un būšu gulējis; 2) Par trešdaļu mazāks trasē pavadāmais laiks. Saraksts saveidots, trūkstošais sapirkts, kaste uz piektdienas rītu gatava.

Starts Vylkam ir 6os no rīta, lai finišā ieskrienam +/- ar citu distanču dalībniekiem, un arī rīta stundās saule tik ļoti vēl nekarsē. Bet tas nozīmē, ka jāmostas būs dikti agri un arī gulēt būtu jāaiziet savlaicīgi. Ha, kas man deva..!! Lai arī kopumā šķitu diezgan mierīgs par gaidāmo startu, un pulkstenis rāda, ka aizmigu pieklājīgos 22:29, skaidri atceros, ka vēl 00:14 skatījos pulkstenī un rēķināju, cik tad vēl palicis gulēt..

Sacensību centrā esmu kādas 15 vai 20 minūtes pēc 5:00. Tieši pietiekams laiks, lai paņemtu numuru, aizietu vēlreiz uz WC, mazliet aprunātos ar sastaptajiem skrējējiem, bet nenosaltu. Trīs minūtes līdz sešiem vēl nodziedam himnu un aiziet, piedzīvojums var sākties!!

Sākuma apņemšanos neizlaist pulsu no “zaļās zonas” izdodas turēt godam. Vēl pirmajos km apzinīgi cenšos pārlēkt pāri kādām palielākām peļķēm, bet, ieskrienot mežā un tiekot līdz pirmajiem grāvjiem, ilūzija par distances noskriešanu daudz maz sausām kājām izplēn. Līdz pirmajam enerģijas punktam (EP), kas ir aptuveni pēc 8km no starta, apavus esmu piesmēlis jau vismaz 7 reizes.

Lietavu radītie skati kopumā ir iespaidīgi. Arī trase ir saīsināta. Ik pa brīdim kāda ceļam pāri tekoša “upe”, necaurbraucami izskalojumi uz mazajiem lauku ceļiem, dziļas ūdens lāmas pļavās un izteikti mitrais augsnes virsslānis, kas pat pēc 50 – 75 kāju pāriem jau ir pārvērties kārtīgā dubļu laukā.

Pirmais EP ir pēc Kalnu Karaļa kalna, samainu vienu, gandrīz izdzerto pudeli un dodos tālāk. Turpinās kāju mērcēšana, pie 11.reizes vairs neskaitu. Varbūt tā jau bija 12tā..sajuka. Ja līdz pirmajam EP skriešana pamatā bija pa mežiem, pēc tā, pamazām mežus nomaina pļavas un pļavu sistēmas. Un lietus te ir lijis tik daudz, ka visa pļavas virskārta ir mīksta dubļu kārta, pļava nespēj uzsūkt tai atsūtīto ūdens daudzumu. Gandrīz nepārtraukta skriešana pa dubļiem, kuros kājas vai nu grimst, vai slīd. Bet, nu neko, jūtos okei, kapāju, bet bieži arī atceros “Bukmežā” dzirdēto terminu “Pļavu sistēmas” un zemapziņā saglabāju to, kā kaut ko izteikti nepatīkamu.. 😊  

Kādus 2-4km līdz trešajam EP jūtu saberzējumu vienā no padusēm.. Palūgt supportam, lai paķer līdz Sudokrēmu, vai apstāties un pašam sameklēt savas rezerves somā? Nolemju neatlikt un veltu savas 2 minūtes procedūrai. Pauzes laikā izdevās atpūsties, tas, protams, lieliski, bet spēkos relatīvi līdzīgais komandas biedrs Tomass ar “Sveikiņi” arī ir garām.. Ātri soma plecos un skrienu pakaļ. Pļavas ir nomainījis mežs un pilskalns, un dubļaino pļavu taku vietā tagad ir pastaigu takas ar koka laipām un trepēm, pirms kurām parasti ir “Danger” zīmītes. Pirms vienām lejup vedošām trepēm ir pat divas tādas!! Nu, ne velti – trepes ir apaļi, 100% glumi baļķi – ar visu turēšanos pie margas vairākas reizes gandrīz..

Foto: J.Zilvers

Ir klāt trešais kontrolpunkts, samainu pudeles, paķeru biezeni, un kamēr Tomass kaut ko no organizatoru atsūtītās somas, es jau mazliet gabalā. Šajā EP sastopu vēl pāris komandas skrējējus ar uzmundrinošiem plakātiem. Kas uz tiem rakstīts, atzīšos, izlasīju tikai dienu pēc, skatoties bildes. Pēc mirkļa arī Tomass ir garām un es varu tikai noskatīties, kā baltais krekls attālinās.. Neesmu vēl noskrējis kilometru no EP, ka atceros, ka kastē tak bija arī kola, ko es galīgi aizmirsu padzerties… Šis ir skrējiena zemākais punkts.

Enerģijas marmelādes batoniņus un želejas biju ielicis somā jau no sākuma, lai arī plānoju tikai skrējiena otrajā pusē. Ir gandrīz puse distances un kolu padzēries esmu aizmirsis – ok, aiziet cukurs. Lai arī pāris pļavas vēl jāšķērso, kopumā kopš EP3 sāk dominēt grants seguma ceļi. Cukurs iedarbojas, un panīkums pamazām izsīkst, līdz brīdim, kad pāris km pirms  4EP ir jāšķērso kārtējā pļava, kurā man kreisajā kājā mazliet krampī savelk iekšējos muskuļus...ak nē, tikai šis vēl trūka.. Šoreiz ļoti centos piedomāt pie elektrolītu uzņemšanas, bet vienalga.. atkal krampji? Esmu no pļavas laukā, kāju pamazām atlaiž, bet trauksme paliek..

Ierodos EP4, Tomass jau ir prom. Šoreiz sanāk nedaudz lēnāk, jo nolemju, ka jānomierina vēders no cukura ballītes un jāatrod mašīnā Sorbex. Pāris minūtes un viss izdarīts, un kolu šoreiz ne tikai padzēros, bet arī mazajā pudelītē paņemu līdzi.. Skrienu, pēc laika pamanu balto kreklu, kas šķiet ir palicis tuvāk.. novēršu skatienu un tas pazūd (tā tam būtu jābūt, jo Tomass bija krietni gabalā), bet nē, izrādās “zaļā pietura”. Kāpumos es mazliet atraujos, noskrējienos vai tehniskās vietās, Tomass ātri panāk, jo manas kājas elastību ir pavisam zaudējušas, attiecīgi esmu izteikti piesardzīgs. Tā mēs kopā vismaz piecus km līdz “upingam”..jā, savus 300-400 metrus distance ir arī upē…un tur, upē, pāris mani nepareizi lēmumi par trajektorijām un stīvās kājas, un Tomass jau ir gabalā…

Piektajā EP samainu pudeles, paņemu kolu, sarunāju ar supportu, ka EP6 netiekamies un dodos tālāk. Un šeit ir mans neizpildītais sagatavošanās mājas darbs – es nezinu, kādas būs trases beigas, vai turpināsies grants seguma  ceļi vai būs kādas tehniski grūtas takas, līdzīgi, kā bija Buses pilskalna posmā?

Īsti arī nav skaidrs, cik tieši būs kilometri kopā pēc trases saīsināšanas. Galvā rēķinos ar 68-69km, bet cenšos būt arī gatavs, ka tomēr vairāk, Atceros tik, ka pats pēdējais EP ir vien 2-3km no finiša. Kad tieku līdz tam, ir skaidrs, ka palicis ir pavisam nedaudz. Paprasu meitenēm, cik tieši? 2.4km, okei, tātad kopā būs pat mazliet mazāk, kā rēķinājos – 67km. Tagad gan, cenšos kāpināt tempu, bet gan jau visi tā ir darījuši…  Kilometru līdz finišam savienojamies ar skolēniem un tālumā dzirdu jau sacensību centru. Pa ceļam vēl uzmundrinu kādu no bērniem, pie viena arī sapurinot pats sevi. Parādās karogi, vēl mazliet un beidzot tas ir klāt – Finišs!! Ikkatram finišējušajam Vilkam tiek piešķirta medaļa un tālāk bilde uz sarkanā paklāja. Nokāpjot nost, pirmais, ko izdaru – uzvelku čības.  Par tām sapņoju vismaz pusi distances..

Mans laiks 7h33min, kas kopvērtējumam dod 1035 punktus. Esmu 59.no visiem startējušajiem.

Pēc finiša, grozoties pa sacensību centru, sarunās bieži prasa, kas grūtāks, Vilkacis vai Vilks. Atbildu, ka nezinu, katram sava specifika, Vilkacis ir apļos, tehniski grūts, bet tur viss ir skaidrs, Vilkā, savukārt, es nezināju, kas vēl mani sagaidīs, un  arī sezonas nogurums šobrīd bija uzkrājies lielāks. Abas sacensības grūtas, katra pa savam.

Mājupceļā skan viena no skaistākajām pagājušo Dziesmu un deju svētku dziesmām ar piedziedājumu

“..Pilni vižņu mani mati

 Skabargaina upe tek..”

..un no prāta neiziet… “Pilna dubļu pļava zied..”